Ceļš uz mājām likeās, bezgalīgs. Sajūta, ka pusstundas laikā jau braucu stundu un ktrs sarkanais luksaforā apstādina laiku uz minūtēm desmit. Ik pa laikam mēģinu vēl zvanīt Danai, bet viņas telefons ir izsslēgts, tā pat, kā Jāņa telefons. Mana sirds dauzās kā negudra un nometis auto pie mājas autoplacī, metos iekša mājā, nezināmajā.. lifts ceļ mani augšā, bet kājas ir mīkstas un gribās pieplakt pie zemes, bet saņemos un slēdzu vaļā durvis. Klusums... Šajā dzīvē man nav nekā svarīgāka par Danu. Viņa ir daļa no manis paša un tāpēc vienīgais, kas mani satrauc, vai ar viņu viss ir kārtībā? Jānis ir svešienieks, kuru esmu ielaidis savā majā, mūsu mājā un mani pārņem paniskas bailes, ka Dana varētu ciest no tā. Un šobrīd, es skaidri redzēju, ka kāds svešienies beidz viņā, bez saskaņošanas, bez atļaujas..
Koridorā ir tikai mūsu apavi, Jānis acīmredzot ir prom, es dodos uz visistabu, tur Danas nav, es dodos uz guļamistabu, tur gulta savandīta, palagos slapš pleķis.. Danas nav... Es dodos uz virtuvi, kur ieraugu Danu sēžam pie galda vienā halātā, kailu, basām kājām.. izpūrušiem matiem, malkojot kafiju.. Iraugot mani viņa smaidot prasa: "Kā patika?"
Kā patika? Kā patika? Tiešām? Es nervozi skatoties uz viņu pasaku visu, ko par šo doemāju, kā kā negudrs metos mājās, kā man viss iekšā trīc, vārās.. kā baidījos par viņu un kā viņš bez atļaujas uzdrošinājās beigt viņā.. bet Dana mierīgi turpināja dzert kafiju un pa visam mierīgi, klusējot noklausoties visu, ko es viņai saku.. pieceļas, pienāk pie manis, piespiežaas un klusi, skatoties acīs man pasaka to, ko nespēju noliegt: "Tu pats taču to visu grībēji! Vai ne tā?"
protams, es nespēju to noliegt, šie vārdi mani nomierināja un galu galā arī sapratu, ka Danai viss ir apmierinājis un viņa kā redzams jūtās labi, viņa ielēja man krūzē kafiju, apsēdāmies pie galda. "Un ja nu Tu paliec stāvoklī?" es prasu, uz ko Dana atbildēja, ka viņai šodien palikt grūtai ir pa visam niecīga iespēja. Tas nomierināja, dzerot kafiju, redzēju kā Dana burtiski staro. Viņas halātiņš knapi noslēpa viņas krūtis, bet krūšu gali vēl piebrieduši spiedās cauri tam plānā zīda audumam. Otrā galda garā sēdēja sieviete, kurā tikko bija beidzis svešs vīrietis, mana sieva, izpūrusi, kā tikko pamodusies, bez kosmētikas, dabīga, smaidīga, laimīga. Nu ko vēl vēl vairāk vīrs var dot savai sievai, ja ne laimi? Un ja jau viņa laimīga... arī man jājūtas labi? Klusums.. klusums ir tikai telpā, bet mūsu galvās šķiet zib miljons domas un skatoties viņas acīs mani pārņem vēlme viņu izdrāzt. Izdrāzt, drāzt, nolikt uz galda un pist viņu. No domas, ka nupat viņa bez manas atļaujas pisās ar Jāni, mans loceklis kļuva uzreiz ciets. Biksēs tam nebija vietas un es attaisīju džinsas, lai izlaistu to... Dana neko nesakot pienāca pie manis un uzsēdās man jāteniski virsū. Viņa bija tik karsta, slapja. Tikko viņā bija pabeidzis cits, viņa vēl bija jaušama viņa sperma. Neatminos, kad vēl viņa būtu tik labi slīdējusi. Viņā uzsēdusies līdz galam lēni kustina savus gurnus, es jūtu kā viss viņā pulsē, kā mans lceklis tiek saspiests un aptverts viss pilnībā.. viņa berže savu klitoru gar mani, apķērusies ap kaklu.. skatās man acīs un baudā lēni kustoties viņas elpošana pārtom maigās elsās.. Manas rokas paplēš viņas dibeņu un palīdzu viņai kustēties pievelkot un atgrūžot viņu no sevis.. man ir labi.. bet NĒ! Pie velna! Šāda maigošanās pēc Jāņa nav man galvā, man joprojām ir iekšā adrenalīns, kurš laužas ārā caur katru manu ādas poru... es pieceļos kājās, turot viņu uz sevis un pagrižoties nolieku viņu uz galda, neizlaižot locekli no viņas.. Atraujot viņas halātu, es gribu redzēt šo mauku kailu. Šīs miesas,kas piederēja man, bet tika dotas izmantošanai citam. Šī padauza bija pelnījusi sodu, pelnījusi, ka pret viņu attiecas kā pret padauzu. Es nespēju to izskaidrot. Šajā brīdī es nebiju es un viņa nebija mana sieva. Es drāžu viņu uz virtuves galda aizvien stiprāk, saķerot viņas kājas pie savām krūtīm, viņas pupi šūpojās mums līdzi katrā grūdienā, kuri aizvien dziļāk un spēcīgāk grūda manu locekli viņā. Viņa baudā skaļi elsoja un iķērusies galda malās turējās, lai neizslīdētu. Viņa skatījās uz mani atvērtu muti un atcerējos pirmo video, kur tajā mutē bija Jāņa loceklis un tad otro, kur Jānis beidz viņā. Dana baudā stenēja un knapi spēja izdvest; "O.. drāz mani, drāz mani mīļais, es drīz beigšu!" neko tādu no Danas līdz šim nebiju dzirdējis, bet tas pielika punktu manam uzbudinājuma un arī es beidzu, piepildot Danu ar savu spermu un viss Danas ķermenis sāka trīcēt no baudas. Ja būs stāvoklī, būs no manis. Es nodomāju... Vēl brīdi uzkavējoties viņā, Dana mani apķēra, pievilka pie sevis un kaislīgi skūpstoties, izdvesa, čukstus: "Jānis nebija viens!". Es apstājos, izvilku, aiztaisīju bikses un aizgāju.. atstājot Danu uz galda. Viņa skatījās neizpratnē uz mani, prasīja, uz kurieni, lūdzās, lai palieku.. bet man bija par daudz. Jānis? Ok, pats biju vainīgs. Jānis +1? Uz kaut ko tādu es nebiju parakstījies. Mana sieva tiešām uzvedās kā mauka un man tas nepatika. es izgāju kāpņu telpā, bet tā vietā, lai dotos uz leju, es devos augšā uz jumta. man vajadzēja svaigu gaisu un jo ātrāk, jo labāk. Pa ceļam uz augšu, mans telefons vibrēja. Dana zvanīja. Necēlu! Viņa zvanīja un zvanīja.. negribēju runāt. Klusums. Es sēžu uz jumta malas, skatos lejā un viss liekas tik mazs. Mašīnas, cilvēki.. cilvēki arī ir mazi, visi kā skudras, kur nu kurais.. skudrām ir mēŗkis, secība, maršruts, palīdz viena otrai, bet cilvēki bija haotiski, katrs pats par sevi, katrs gāja kur gribēja. Katram bija savs uzdevums, darbs, dzīve.. bauda. Dažus stāvus zemāk bija Dana. Arī viņai bija sava dzīve. Es viņu pagrūdu un viņa pakrita. Es domāju par to, ka šajā situācijā ir viegli vainot citus. Vainot visus tos, kas lejā iet katrs pats par sevi, vainot Danu, kā viņa varēja, bet es esmu vīrietis, es atvedu Jāni, es viņu pagrūdu un tikai es esmu vainīgs pie tā kas notika tālāk. Un ja mana sieva ir pakritusi, tikai es varu iedot viņai roku un palīdzēt piecelties. Neviens cits to nedarīs.. Kŗapšana ir daudzu šķirtu laulību iemesls. Laulība kā salūzusi manta tiek izmesta miskastē tiklīdz tā neapmierina vai nepilda savu funkciju, bet.. reiz kādā dienā, pirms vairākiem gadiem es zvērēju būt kopā gan priekos gan bēdās, laimē un nelaimē... Es aprecēju jautru, skaistu, izglītotu, gudru sievieti vārdā Dana un viņa aprecēja mani. Vai tikko notikušais bija bēda vai nelaime? Nē sasodīts! Nē! Viņa joprojām ir skaistākā, gudrākā, jautŗākā..
Atgiežoties dzīvoklī, Dana sēdēja sarāvusies dīvānā, uzvilkusi mājas sporta tērpu.. mans lācītis. Nobijusies skatās uz mani. Centos sagalbāt nopietnu sejas izteiksmi, apsēdos viņai pretī uz atpūtas krēsla: "Tev patika?" Viņa acīmredzot nezināja ko atbildēt, acis sāka šaudīties.. nesaprata, ko teikt. Līdz brīdm, kad sāku smieties. Arī viņa smaidīja un tas man ir galvenais. Smaidīga sieva. Pāri visam. Ja kāds gaidīja, ka nolēkšu no jumta... sorry. Ne šodien! :P
Seksīgu, orgasmiem bāgātu Mīlestības dienu! :)
Komentāri