Bija neparasts piedzīvojums pirms dažiem gadiem. Minhenes transporta muzejā. Tur mani nopisa. Interesants muzejs. Tajā arī milzīga, sena tvaika lokomotīve. Varēja iekāpt mašinistu kabīnē. Kabīne pāris metru augstumā virs milzīgiem riteņiem. Jākapj pa stāvām metāla trepītēm. Kāpu pirmā. Vīrs palika lejā. Man plandoša kleitiņa. No apakšas redzams dibens un manas biksītes. Arī viņš uzkāpa. No redzētā viņš sagribēja pisties. Kabīnē mēs divi. Skatījām visus vadības kloķus un rādītājus. Viņš paņēma rokās manus pupus. Tad roka jau pie pežas. Piespiedās pie dibena. Sajutu cietu pipeli. Tad arī man gribējās pisties. Pie kabīnes loga mazs mašinista sēdeklis. Ādas ar mazu atzveltīti. Novilka man biksītes un apsēdināja, Papletu kājas. Peža tieši pipeles augstumā. Izvilka pipeli. Uzreiz pežā. Es pa logu skatījos vai kāds nekāps augšā. Pisa lēnu, bez grūdieniem. Pret logu apstājās divi jauni puiši. Pamāja man. Sajutu, ka viņam noiet pežā. Uzsmaidīju puišiem un baudīju pežu. Izvilka pipeli. Nostājos uz grīdas plati kājām. Lai iztek. Noslaucīju biksītēs pežu. Neuzvilku. Kāpu lejā pliku pīzdiņu. Turpinājām apskati. Man pīzdiņa plika un slapja. Pēc muzeja parciņā paņēmām aliņus. Apsēdos pie malējā galdiņa. papletu kājas, žāvēju pežu. Blakus noliku somiņu. Uz tās izklāju biksītes lai žūst.