Bija vēls rudens vakars. Laura piebrauca pie nomaļās piekrastes mājas, kur jūra metās trakojošās bangās pret klintīm. Šī vieta bija viņas atkāpšanās punkts – vieta, kur aizbēgt no pilsētas trokšņiem un ļauties klusumam. Taču šoreiz viņa nebija viena.
Laura bija uzaicinājusi savu draugu Danielu, kolēģi no darba, kuru vienmēr bija uztvērusi kā uzticamu sabiedroto. Viņam piemita tāds miers un līdzsvars, kas viņai vienmēr šķita magnētisks. Bet šoreiz, pārsteidzot pašai sevi, viņa uzaicināja arī viņa draudzeni Lindu, burvīgu un izteikti dzīvīgu sievieti, kura vienmēr ienesa gaismu jebkurā telpā.
Kad Laura atvēra durvis, viņus sagaidīja krāsniņā sprakšķoša uguns. Vakars bija vēss, un jūra ārpusē šķita draudīga. Daniels un Linda apsēdās uz dīvāna, kamēr Laura devās pēc vīna. Trīs vīna glāzes tika piepildītas, un drīz vien telpu piepildīja smiekli un viegla saruna.
Tuvu pusnaktij vīns bija paveicis savu. Pēc viegla ķircināšanās toni viņi visi atbrīvojās no sākotnējā stīvuma. Laura sajuta Daniela skatienu uz saviem pleciem, un tas bija citādāks nekā parasti. Tas nebija tikai draudzīgs – tajā bija kas dziļāks, it kā viņš viņu redzētu pavisam jaunā gaismā.
Linda smējās un pieliecās tuvāk Laurai. "Vai tu nekad neesi jutusi, kā dzīve tev uzliek brīdi, kurā jāatmet visi noteikumi?" viņa jautāja, it kā izteikdama neizteiktus vārdus, kas virmoja gaisā.
Laura atbildēja ar smaidu, sajuzdama dīvainu kutēšanu vēderā. Tās nebija tikai viņas domas vai vīna ietekme – tas bija kas vairāk. Telpu piepildīja neizsakāms siltums, un likās, ka trauksmes sajūta aiz loga bija pazudusi.
Kad Daniels paņēma Lindas roku un ar skatu, kas vienlaikus bija gan maigs, gan izaicinošs, ieskatījās Laurā, viņa saprata – tas ir vakars, kurā pasaule apstāsies. Šis nebija vakars par atbildēm vai jautājumiem. Šis bija vakars, kurā emocijas valdīja pār loģiku, un viņi visi to klusām pieņēma.
Kad Laura sajuta Daniela skatienu, viņas elpa mazliet aizrāvās. Tas nebija nejaušs vai pieklājīgs skatiens – tas bija pilns ar intensitāti, kādu viņa nebija pieredzējusi. Bet viņu apbūra arī Linda, kura, ar vienu roku viegli pieskaroties Laurai, čukstēja: “Šeit viss šķiet citādāk, vai ne? Kā pasaule būtu apstājusies tikai mūsu dēļ.”
Laura pamāja, sajuzdama, ka viņas prāts kļūst neskaidrs no šo divu cilvēku tuvuma. Viņa juta, kā atmosfēra starp viņiem kļūst arvien siltāka un elektriskāka. Daniela balss pārtrauca klusumu, kad viņš piedāvāja uzpildīt glāzes. "Es domāju, ka šī nakts ir īpaša," viņš teica, ar vieglu ironijas dzirksti balsī, bet acīm, kas izteica nopietnību.
Viņi visi trīs sēdēja uz mīkstā dīvāna, cieši līdzās, vīnam lēnām sildot asinis. Linda, ar savu dzirkstošo enerģiju, sāka stāstīt kādu stāstu, kurā bija vairāk drosmes nekā nevainības, un smiekli piepildīja telpu. Taču, kad viņa pieliecās tuvāk Laurai, lai nočukstētu ko tikai viņai domātu, Laura juta, kā viņas seja piesarkst.
Viņa bija sajutusi Daniela skatienu vēl pirms viņš pieliecās tuvāk. Viņa roka viegli pieskārās Laurai, it kā jautājot, vai viņa neiebilst. Viņa neiebilda.
Linda atlaidās uz dīvāna un vēroja abus ar zinātkāru smaidu, kas šķita te izaicinošs, te mierinošs. “Vai mēs visi neesam šeit, lai ļautos mirklim?” viņa jautāja, it kā izteikdama to, ko Laura pati nespēja izteikt skaļi.
Daniels pagriezās pret Lindas balsi, uz brīdi pārtraucot uzmanību Laurai. Viņš uzsmaidīja Lindai un viegli satvēra viņas roku, velkot viņu tuvāk. Lindas smaidā bija kas rotaļīgs, kad viņa pārcēlās tuvāk Danielam un Laurai, viņus apvienojot ciešā aplī.
Laura juta, ka laiks zaudē nozīmi. Viņa vairs nejuta mulsumu vai neērtību – tikai siltumu un pieņemšanu, kas pārņēma visu ķermeni. Kad Daniels ar savu mierīgo balsi pajautāja: “Vai šis ir tas, ko tu gribēji?” Laura vairs nejutās spējīga apsvērt atbildi. Viņa vienkārši ļāvās mirklim.
Linda, sajuzdama, ka Laurai ir vajadzīgs viegls grūdiens, maigi pieskārās viņas vaigiem. “Dzīve ir pārāk īsa, lai to sarežģītu,” viņa čukstēja, pirms atkal ielūkojās Daniela acīs, kurās jau staroja apstiprinājums.
Tā nakts bija vienkārši patiess mirklis starp trim cilvēkiem, kuri vairs nejutās piesaistīti noteikumiem vai pienākumiem. Viņi vienkārši ļāvās sajūtām, baudot katru kopīgu mirkli – to, ko Laura vēlāk atcerēsies kā mirkli, kad viņa pirmoreiz jutās pilnībā brīva.
Comments